Tā pagaja diena. Krēslā viņai iegribejās ēst. Viņa pastaigājās pa tīreli,apēda pāra desmit dzerveņogu. Mežmala paurbināja ar knābi dunas, izraka mīkstu, baltu sakni un apēda to. Tad ielīda atkal cera. Tonakt viņa ilgi urbinājās ar knābi ap slimo spārnu, lieca to atpakaļ parastā vietā, kārtoja izplūkātās spalvas. Rītā ar mazu gaismiņu stāvēja atkal uz ciņa, vēcināja spārnu, skatījās gaisa un brēca.
Ta dzerve nodzīvoja visu rudeni. Pa dienu valkajas tīrelī, kapa uz katra augstaka ciņa im meģinaja skriet, brēca un skatijas gaisa. Vakarā pamekleja un apēda dažas dzērveņogas, paurbinaja kadu mīkstu sakni, bet pa nakti ielīda cerā. Gulēja nemierīgi, reizem iebrēcas, reizem uztrukās un palēcās. Un ne dienu, ne nakti, ne nomodā, ne miegā neaprimās ilgas pēc dienvidiem. Tas kvēloja ka maza, sīksta uguntiņa zem pelniem, ko vējš reizēm uzpuš spodra liesmā.
• Kā to nevareja aizmirst, ta pierast-nevareja pie pastāvīgas staigašanas. Desmit reižu dienā aizmirsās, palēcas un gribēja celties spārnos, atkrita atpakaļ un iebrēcas sāpes. Tad pamazām viņu saka nomākt neizprotamas bailes. Viņa sāka baidīties no visa: no ogotajām,