kas arvien biežāk sāka nākt tīreļa ezerā, no šāvieniem, kas bieži atskanēja šur tur mežā. Bai- dijas no āpšeļa, kas šad un tad bij redzams mežmalā, no cilvēka ar zaļu cepures loku un bisi plecos. Baidījas no lapām, kas ar savādu, nepatīkamu troksni bruka zemē no zariem, no sausajiem čiekuriem, ko vējš purināja no egļu galiem. Beigās sāka baidīties no paša meža, kas pamazām palika kails, tukšs, caurredzams un skanīgs. Naktīs viņa tikpat kā nemaz vairs negulēja, dienās maz apstājās. Lēnām, nokārtu galvu brida pa slapjo sūnu, bet sānis vilkās līdzi aizlauztais spārns.
Nemiers un nemitīgās bailes viņu novārdzināja un nobeidza. Bez tam laiks palika arvien vēsāks. Lija caurām dienām, un, kad nelija, tad bieza, salta migla slāpēja tīreli. Vējš locīja egles un svilpa kailajā krūmājā. Sāpju dzērve vairs nesajuta ne labajā spārnā, ne citur, bet nu pastāvīgas aukstuma trīsas purināja viņas augumu. Pamazām viņa sarāvās un saruka. Pelēkās, viegli vizošās spalvas jau sen bij izplūkātas, novazātas, slapjas, dūņām aplipušas. Kājām āda sakrunkojusies, sasprēgājusi, nagi aplauzīti, pirksti asinīs. Knābis palicis gaišpelēks, acis bālas un ūdeņainas. Viņa gāja gāzelēdamās, grīļodamās, nāsīm klusu sīkdama.'
Tad arī barības sāka pietrūkt. Gan jau viņa ēda maz, bet dzērvenes bij gandrīz visas nolasītas, tikai retumis vēl kur laimējās atrast sīku odziņu. Sūna un dūņas pamazām palika cietas