un trauslas, knābis atlēca kā no koka vai akmens — saknes vairs nevarēja izrakt. Arī ūdens tikai retumis bij dabūjams. Nelija vairs, gaisā lidinājās lielas, baltas un aukstas pūkas. Aukstums un slāpes pastāvīgi mocīja dzērvi. Viņa pluča nākamgadam sariestos krūkļu pumpurus — paēst no tiem nevarēja, bet slāpes kļuva vel lielākas.
Beidzot kādu nakti balto puku sabira bieza, bieza karta. Arī dienā vel nerimās, krita un krita. Dzerve staveja mežmalā zem egles un skatījās puslīdz vienaldzīgi. Tikai briesmīgs aukstums un slāpes viņu saka mocīt arvien vairāk. Viņa pagraba knābi balto birumu — no tā palika tā kā valgans, bet slapēs tika vēl lielākas. Vakarā atcerējās ezeru tīreļa viducī un devās turpu padzerties. Grūti bij iet. Kājas dziļi grima baltajā birumā, ass ziemeļa vējš puta sānis, gāza vai zemē un sīkiem, asiem graudiņiem kapāja acis. Dzērve reizēm sakņupa, reizēm apstājās, žēli iebrēcās un gribēja griezties atpakaļ. Bet dedzinošas slāpes dzina viņu uz priekšu.
Viņa labi zināja, kur ezers: tūliņ aiz tīreļa eglēm un liepām apaugušas salas. Salas aizvējā viņa brīsniņu atpūtās, tad gāja tālāk.