strīpainiem priekšautiem. Un, kad, lielākā pūlī sagājušas, dzērves spēlējās sausakā meža ielokā vai viņpus meža tīruma mala, jaunā dzērve taisīja tik ērmīgus lecienus, tik savādi mācēja izlocīt kaklu, nolaist spārnus un grozīt visu augumu, ka citas iebrēcās prieka vai arī skaudībā.
Bet zemē viņai no laika gala diez kā nepatika. Viņai bij savāda dziņa celties augstu gaisā, kur vējš svilpa spārnu garajas spalvās, saules dzirkstis žilbinaja acis un galva reiba bezgalīgā plašumā un dzidrumā.
Sākumā jauna dzerve stundām laidelejās pāri tīrelim, gluži aizmirsās uztraukumā un prieka par šo neierobežoto plašumu un vaļību. Lūkojās leja, kur tīreļa plankumā ņirbēja mazi, pelēki putniņi, un sajuta savādu lepnumu par to, ka viņa viena pati kā neviena cita no šīs vasaras vadajuma šķiras nost no vecajam un ceļas tik augstu.
Bet drīz viņā pamodās atkal jauns nemiers. Nezināja un nesaprata, no kurienes tas, uz kurieni velk viņu.