Bet-, gaisā pacelusies, arvien mazāk skatījās atpakaļ uz zemi un arvien vai­rāk vērsās zili dzidraja tālumā, uz dienvidu pusi. Uz to pusi, gar kuru gāja saule, mākoņus zeltīdama, dzeltejošās lapas vizēdama, upēs un ezeros mazgādamās. Acis viņai iedegas spul- gāk, sirds trīsēja, spārni švīkstēdami šķēla dzidro, rudens dvesmās plūstošo gaisu, pa vi­sām cīpslām augumā strāvoja spēks un uguns. Arvien lielākus lokus viņa lieca gaisa — uz dienvidu pusi. Arvien biežāk, skaļāk un uztrauk- tak atskanēja viņas tālu dzirdamie kliedzieni.

Neapturamas, neapmierināmās ilgas bij izmanāmas jaunās dzērves kliedzienā. Kā maza sērkociņa liesma aizdedzināja visu noras sauso zāli, tā tas uztrauca jaunās un vecās dzērves pa visu tīreli: simtām balsu apakšā to atskaņoja gari stieptā, līkumotā laida. Kur jauna dzērve atgriezusies skrēja garām, tur tūliņ saceļas nemierīga spārnu švīkoņa.

 Tas bij iedzimtais gājputnu nemiers, kas, rudenim tuvojoties, auga arvien lielāks un lie­lāks. Gājputnu ilgas vienmēr ir kā ceļā starp divām pasaulēm, starp divām tēvijām, kas mū­žam cīnās savā starpā, velk katra uz savu pusi. Pavisam tās neapklust nekad, tikai reizēm tā kā apgurst, tad dzērves stāv tīrelī uz ciņiem — šķietami vienaldzīgas un laiskas, ierautiem kak­liem, vienaldzīgām, miegainām, bālganu plēvī­ti aizvilktām acīm. Jaunās dzērves skaļie klie­dzieni un straujā tieksme uz neredzēto dien­vidu tēviju uztrauca un sajūsminaja visas ag­rāk nekā citiem gadiem.