Divas dienas dzērvēs taisijas tālā, grūtā ceļā. Rindojās, manevreja, izjuka, laidelējās pa vienai,iebrēcās, nolaidas zemē un cēlās atkal. Nakts bij nemierīga. Līdz pat gaismai dzirdami uztraukto, miegā iztraucēto jauno dzērvju bailīgie kliedzieni un veco rājošās, mierinošās balsis.
Bij skaista, rāma, dzirkstoši skaidra rudens diena, kad tīreļa dzērves pacēlās uz garo ceļu. Viņas bij pirmās — no citiem apkārtnes dum- brājiem un purviem nekur vēl neredzēja. Slaidā, varenā kāsī viņas cēlās pāri tīrelim ieslīpi gaisā — mierīgi, nesteigdamās, spēkus taupīdamas, labi apzinādamās garo ceļu un ceļa grūtības. Priekšējā, vadone, laiku pa laikam kārtību atgādinādama, asi iekliedzās, pārējās klausīgi, klusi atsaucās: dzērves skumji atsveicinājās no savas ziemeļu dzimtenes…
Tikai jaunā dzērve kāša garākā līkuma
vidū nesajuta it nekādu skumju. Vienaldzīgi pameta acis lejā, kur dīvaini mazs, svešs un savads nu izskatījās tīreļa pelekais plankums ar zilo ezera aci vidū. Pūkains meža ieloks tālu apkārt, nopļauti lauki ar labības gubiņām, dzeltenas bērzu un kļavu birztalas, maza mājiņa mežmala ar baltu, kūpošu skursteni, ar kliņģerišu dārziņu pretim lodziņam un bērnu pulciņu uz gulsētas. Jaunā dzērve skatījās uz dienvidiem, no kurienes ceļas reti, balti, puķaini mākonīši un gar zilo debesloku rāmi peldēja pretim. Likās, it ka tie tepat gar muguru, mīksti glaudidamies, slīdētu pari. Mīļie mākonīši… viņi naca no dienvidiem, no turienes, kurp dzēr-