vem jāskrien. Tie turienes, zaļās, siltās zemes vestneši, izsūtīti viņām pretī…
Jaunā dzērve nevarēja novaldīties rindā. Skaļi iebrēcās un aplami savēcinaja spārnus. Sirdīgi kliedzieni priekšā un aiz muguras apsauca viņu. Viņa padevās, bet tikai ar lielām pūlēm savaldīdamās un noturēdamās. Viņai likās, ka viss kāsis virzās tik gauži lēnām un gausi, ka nemūžam nesasniegs viņējo debes- malu, no kuras mākonīši cēlās augšam.
Bērni lejā bij dzirdējuši dzērves.
— Rindā dzērves! Rindā dzērves — rin- dā-ā! — atskanēja sīkas, skaļas, skaidri sadzirdamas balstiņas.
Plaukstām aizsegtas acis tur no lejas velti vērās gaisā; pret sauli ņirbošā dzidrumā dzērves nebij saskatamas.
Jauno dzērvi bērnu balsis savādi uztrauca. Viņa acumirklī aizmirsa visu, redzēja tikai zilos, tālos dienvidus un mirdzošo, brīvo plašumu apkārt. Nesavaldāmā spēka un prieka pārplūdumā iebrēcās kā negudra, pasitās sāņus no rindas laukā un kā lode devās taisni gaisā.