Tā pamatni ieskāva prāvu laukakmeņu krāvums, viscaur apau­dzis ar sūnu un sīkiem augiem, un starp lielajiem akmeņiem mēs ieraudzījām suņu muguras; suņu spalgā vaukšķēšana pār­spēja ūdens rēkoņu. Starp akmeņiem mēs pirmo reizi ieraudzī­jām medījumu: milzīgu Nīlas varanu - apmēram sešas pēdas lielu ķirzaku ar garu, pātagai līdzīgu asti un pamatīgiem, līkiem nagiem. Tā bija atmuguriski ielīdusi akmeņu spraugā un atvai­rīja suņu baru, vicinādama lielo asti un platu muti šņākdama, ja suņi uzdrošinājās pieiet pārāk tuvu.

Mēs jau grasījāmies atsaukt suņus, kad viens no viņiem - dumjāks par citiem - metās uz priekšu un no visa spēka ieķērās ķirzakai kaklā. Varans savukārt sagrāba mutē suņa ausi, uzmeta kūkumu, saslēja virs suņa muguras lielo pakaļkāju un ar asajiem nagiem uzšķērda ādu. Suns sāpēs iekaucās, palaida ķir­zakas kaklu vaļā un atkāpās, varans tobrīd noplīkšķināja asti, un suns kūleņiem aizripoja starp akmeņiem. Mēs steigšus at­saucām pārējos suņus un piesējām tos netālu pie koka; pēc tam vajadzēja izdomāt labāko paņēmienu, kā sagūstīt ķirzaku, kura kā milzīgs, aizvēsturisks briesmonis šņākdama gulēja starp ak­meņiem.

>

Mēs mēģinājām uzmest radījumam tīklu, taču tā krokas visu laiku ķērās aiz akmeņu asajām šķautnēm, tāpēc šo paņē­mienu galu galā nācās atmest.