Viens no šādu medību trūku­miem ir tāds, ka suņiem nevar ieskaidrot, tieši kādu dzīvnieku mednieki vēlas sagūstīt, tāpēc tie seko jebkurām mežā saoža­mām pēdām. Rezultātā iespējams iziet mangustu medībās, bet galu galā noķert kaut ko pilnīgi citu. Tieši tā arī notika.

Mēs bijām soļojuši cauri mežam apmēram pusstundu, kad suņi uzoda pēdas un, aizrautīgi vaukšķēdami, metās pa tām, zvārgulīšu klakstēšanai atbalsojoties starp kokiem. Mēs dedzīgi traucāmies suņiem pakaļ un pusstundu sekojām viņu attālu saceltajam troksnim - skrējām, cik ātri spēdami, un ar katru bridi arvien vairāk pagurām. Pēkšņi mednieks bara priekšgalā apstājās un pacēla roku. Elsodami apstājāmies un sasprindzi­nājām dzirdi, pūlēdamies saklausīt zvārgulīšu skaņas, taču mežā valdīja klusums.

Izvērsāmies lokā un gājām starp kokiem dažādos virzienos, cenzdamies saprast, uz kuru pusi suņi aiznesušies. Visbeidzot viens no medniekiem spalgi iekliedzās, un mēs visi steidzāmies pie viņa; tālumā bija dzirdama tekoša ūdens šalkoņa. Kamēr skrējām, mednieks elsodams paskaidroja, ka ūdens troksnis no­slāpē zvārgulīšu skaņas, ja suņi sekojuši medījumam līdz upei. Tapa skaidrs, kā mums gadījies pazaudēt suņu bara pēdas.

Sasnieguši upi, bridām pa straumi uz augšu un beidzot nonācām līdz vietai, kur ūdens šalkdams un putodams gāzās lejup mazā, apmēram divdesmit pēdu augstā ūdenskritumā.