Vienīgais veids, kādu es varēju izdomāt, bija uzrāpties klintī virs ķirzakas un, kamēr kāds no­vērš tās uzmanību, uzmest rāpulim kaklā cilpu. Paskaidroju medniekiem savu plānu un trausos augšā pa slidenajiem akme­ņiem, līdz izdevās notupties apmēram sešas pēdas virs vietas, kur gulēja varans. Garas virves galā izveidoju slīdošu cilpu un noliecies uzmanīgi laidu to lejā tuvāk rāpulim. Izskatījās, ka ķirzakai virve nesaistās ar cilvēku virs viņas, tāpēc man bija pavisam viegli pārmest cilpu pāri galvai, līdz tā bija ķirzakai ap kaklu. Tad es cilpu cieši savilku.

Savā aizrautībā diemžēl biju aizmirsis piesiet virvi pie kaut kā stingra, turklāt - vēl trakāk - biju uztupies uz virves gala. Tiklīdz varans juta cilpu savelkamies ap kaklu, tas šāvās prom kā raķete; virve nostiepās, mani ceļgali atrāvās no pamata, uz kura biju tupējis, un es sāku slīdēt pāri klints malai. Virsma bija gluda un ūdenskrituma šļakatu samērcēta - es nespēju nekur pieķerties, tāpēc pārslīdēju pāri malai un novēlos lejā ieplakā. Atceros, krizdams es cerēju: varans tiktāl pārbīsies par manu pēkšņo parādīšanos no debesīm, ka nemetīsies kaujā. Man nebija ne mazākās vēlēšanās nonākt pārāk tuvu sava me­dījuma lieliski apbruņotajām kājām. Par laimi, tieši tā arī nenotika. Varans tik ļoti pārbijās, ka metās prom starp akme­ņiem pa upes krastu, vilkdams virvi sev līdzi. Tomēr tālu ķirzaka netika, jo, tiklīdz ķirzaka iznira no akmeņu aizsega, afrikāņi