o.CjUiaas pilsētas bibliotēka
uzmeta viņai tiklu, un pēc dažām sekundēm medījums jau locījās un šņāca tīkla krokās. Visbeidzot mēs viņu izpiņķējām no tīkla, piesējām pie gara mieta, un es aizsūtīju vienu no medniekiem ar varanu uz mājām.
Par milzu rāpuļa sagūstīšanu biju ārkārtīgi priecīgs, tomēr tas nebija gluži tas medījums, kura dēļ tikām devušies kalnos, tāpēc turpinājām soļot cauri mežam.
Drīz vien suņi saoda svaigas pēdas. Šoreiz pakaļdzīšanās bija daudz ilgāka un arī daudz interesantāka. Sākumā medījums bēga lejup pa kalnu, un mums nācās izmisīgi skriet tam pakaļ, klūpot un lēkājot pāri akmeņiem, kas nudien bija diezgan bīstami, jo paslīdēšana varēja nozīmēt lauztu kāju vai kaut ko vēl ļaunāku. Pēc tam medījums apsviedās un metās kalnā augšā, tā ka mēs bijām spiesti sekot, kaut sirds dauzījās kā negudra un sviedri plūda aumaļām.
Šīs medības turpinājās trīs ceturtdaļstundas, līdz beidzot, sekodami zvārgulīšu skaņām, nonācām līdzenā meža klajumā, kur ieraudzījām suņus sapulcējušos ap liela, nogāzta koka tukšā stumbra galu.