Pie dobā stumbra atveres tupēja liels, balts dzīv­nieks ar īpatnēju lāča fizionomiju un mazām austiņām. Viņš ar milzīgu nicinājumu blenza uz suņiem, kuri vaukšķēja un rūca. Ievēroju, ka vienam no suņiem ir sakosts purns, un sapratu, kāpēc tie turas no dīvainā zvēra pa gabalu. Kad melnkājainais mangusts mūs ieraudzīja, tas pagriezās un iespruka tukšajā stumbrā.

Atsaucām suņus un aizvilkām stumbra galam priekšā tīklu, tad pārliecinājāmies, ka koka otrā galā nav izejas cauruma. Tāda tur nebija, tāpēc vairs nebija šaubu, ka mangustam no stumbra ir tikai viena izeja, un tai priekšā aizvilkts tīkls. Nu tikai vajadzēja dzīvnieciņu dabūt ārā. Par laimi, stumbrs bija pama­tīgi satrunējis un mīksts, tāpēc mums izdevās otrajā galā ar nažiem izcirst atveri. Izcirstajā robā mēs sakūrām mazu ugun­tiņu un, kad tā bija labi iedegusies, salikām liesmās zaļas lapas, tā ka pa tukšo stumbru aizplūda biezi, kodīgi dūmi. Kādu bridi dzirdējām mangustu pikti klepojam, tomēr beidzot dūmi kļuva viņam neizturami - dzīvnieks izšāvās no slēptuves un ie­skrēja tīklā, kur ņēmās valstīties, kampt ar zobiem un ņurdēt. Ar pamatīgām grūtībām, kad gandrīz visi jau bijām sakosti, mums laimējās izdabūt mangustu no tīkla un iepurināt izturīgā somā. Pēc tam mēs triumfējoši nesām medījumu uz nometni.

Pirmās divas vai trīs dienas mangusts uzvedās ļoti mežonīgi un metās būra režģos ik reizi, kad es gāju garām. Tomēr pēc kāda laika viņš kļuva pavisam rāms un pēc divām vai trim ne­dēļām pat ēda man no rokas un ļāva sev pakasīt aiz ausim.