Kamerūnas kalnos biezie meži atkāpjas un to vietā parādās paugurainas pļavas; šajā vidē es mēdzu izmantot citas dzīvnieku gūstīšanas metodes, no kurām labākā bija to iedzīšana tīklos.
Šajās zālainajās teritorijās es ņēmos tvarstīt milzu dunošās vāveres - tās ir lielākās Kamerūnā sastopamās vāveres, apmēram divreiz lielākas par parastajām pelēkajām Anglijas vāverēm. Tās atrodamas arī ielejās, taču tur vāveres vada savas dienas visaugstāko koku galotnēs, ēd augļus un riekstus un ļoti reti nokāpj lejā. Tādējādi tās noķert ir gandrīz neiespējami. Toties zālienēs vāveres dzīvo mazās mežu sloksnītēs gar strautu un agri no rītiem vai vēlu vakaros nokāpj no kokiem, lai izlavītos pļavās meklēt ēdamo. Mednieki teicās zinām meža apvidu, kur mītot papilnam šo vāveru, un es nolēmu, ka jāmēģina pamedīt agrā rītā, kad tās iznāks zālienē ieturēties.
Devāmies ceļā apmēram vienos naktī un ieradāmies medību vietā neilgi pirms gaismas svīduma. Izvēlējušies mežmalā piemērotu zāles klajumu, mēs puslokā izstiepām tīklus, nomaskējuši tos ar zāli un zariem.