To nācās darīt, kamēr vēl tumšs, turklāt vajadzēja izturēties ļoti klusi, lai vāverēm nerastos aizdomas. Kad tīkli bija sagatavoti, paslēpāmies lielos krūmos pašā mežmalā un tur, rasā izmirkuši, gaidījām ataustam dienu. Kalnos klimats ir daudz aukstāks nekā ielejās, tā ka ap saullēktu bijām galīgi pārsaluši un zobi mums no aukstuma klabēja.

Kad apkārt mums lielos, baltos vālos sāka vīties rīta migla, beidzot sadzirdējām skaļu, niknu čakstināšanu, kas atbalsojās apkārtējos kokos; mednieki čukstus paskaidroja, - tas nozīmē­jot, ka vāveres grasoties kāpt lejā brokastīs. Glūnēdams cauri krūma lapām uz to pļavas pusi, kur zālē bija nomaskēti mūsu tīkli, es drīz vien ieraudzīju augšup lejup šaudāmies dīvainu priekšmetu. Tas izskatījās gluži kā garens, melnbalts balons, un es neparko nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Pievērsu mednieku uzmanību dīvainajam priekšmetam, un viņi pa­skaidroja, ka tur augšup lejup šaudoties vāveres aste, bet pats dzīvnieks garajā zālē neesot saredzams. Pavisam drīz vien­tuļajam "balonam" piebiedrojās vēl citi, un, miglai paceļoties, mēs ieraudzījām arī pašas vāveres piesardzīgi lēkājam no viena zāles pudura uz citu, palaikam attupjoties uz savām garajām, melnbalti svītrotajām astēm.

Kad vāveres, pēc mūsu domām, bija gana attālinājušās no kokiem, mēs piecēlāmies no savām neērtajām pozām un iz­klaidus sastājāmies vienā līnijā.