Tad es devu signālu, un mēs lē­nām iznācām zālienē. Mūsu parādīšanos sveica skaļš izbiedētas čakstināšanas koris, ko mums aiz muguras radīja kokos palikušās vāveres. Tās vāveres, kas bija izgājušas medībās, attu- pās un ar aizdomām mūs uzlūkoja. Mūsu nodoms bija doties uz priekšu, virzot vāveres arvien tālāk no kokiem un tuvāk tīk­liem, līdz tās būs nonākušas tīklu ielokā, un tad pēkšņi mesties klāt un likt vāverēm panikā ieskriet tīklos, vēl pirms tās attapu- šās. Gluži tā vis nenotika.

Viena no vāverēm, kas bija viltīgāka par citām, pēkšņi ap­jauta, ka mēs viņu virzām prom no augsto koku patvēruma, tāpēc, izvairījusies no mednieku vada, metās pa kreisi un lēk­šoja atpakaļ uz mežu. Pārējās vāveres tupēja un skatījās, acīm­redzami nevarēdamas izšķirties, vai vajadzētu sekot bēgles pie­mēram. Viņas vēl nebija īsti nonākušas tīklu ielokā, tomēr es nospriedu - ja nesāksim uzbrukumu tagad, visas vāveres metī­sies sānis un līdzīgi pirmajai no mums aizbēgs. Tāpēc mēs visi traucāmies uz priekšu, kliedzām, aurojām un vicinājām rokas, cenzdamies izskatīties pēc iespējas bīstamāki. Vāveres uzmeta mums skatienu, pagriezās un metās bēgt.

Viena metās pa labi, otra pa kreisi, un abas izbēga, bet pā­rējās trīs ieskrēja tieši tīklos un jau pēc pāris sekundēm bezpa­līdzīgi cīnījās, sapinušās cilpās.