Gūstekņu izpiņķerēšana no tīkliem bija ārkārtīgi grūts uzdevums, jo tās dusmās skaļi, šņā­coši ņurdēja un ar saviem oranžajiem zobiem mežonīgi koda mums rokās. Vāveres bija ļoti glīti dzīvnieki - ar rūsas krāsas mugurām, citrondzelteniem vēderiem un milzīgām, apmēram astoņpadsmit collas garām, melnbaltiem lokiem rotātām astēm. Tagad, kad mežā palikušās vāveres jau zināja, ka cenša­mies tās sagūstīt, medības turpināt vairs nebija nozīmes, tāpēc nācās samierināties ar trim jau noķertajām.

Mēs nesām biezos audekla maisos ievietotās vāveres atpakaļ uz nometni, iemitinājām jaukā, plašā būrī, kas bija bagātīgi piepildīts ar augļiem un dārzeņiem, un atstājām nomierinā­ties. Kad vāveres bija rūpīgi izpētījušas būri, tās notiesāja visu barību, ko biju sagādājis, saritinājās un aizmiga.

Ļoti agri nākamajā rītā es atklāju, kāpēc šīm vāverēm dots viņu vārds. Rītausmā mani pamodināja ļoti dīvainas skaņas, kas plūda no būra; izrāpies no gultas, es ieraudzīju vāveres tupam pie būra režģa un nododamies savai neparastajai dziesmai. Tā sākās ar vieglu dūkšanu, kādu var dzirdēt no telegrāfa stabiem, kad vējā vibrē vadi. Tad dunoņa kļuva skaļāka un metāliskāka, līdz beidzot izklausījās gluži kā milzīga gonga skaņa, kas pama­zām noklust.