Kad ikdienas medībās biju pamanījies savākt labi daudz dzīvnieku, pamazām sapratu, ka pašam atliek aizvien mazāk un mazāk laika iet uz mežu, jo sagūstītie radījumi prasa ne mazums rūpju. Rezultātā atlika tikai viens - iet medībās naktī. Laikam gan tas bija visaizraujošākais pētniecības paņēmiens.

Apgādājušies ar spēcīgiem kabatas lukturīšiem un parasto kolekcionāra ekipējumu - somām, kastēm, pudelēm un tīk­liem -, mēs ar medniekiem devāmies ceļā drīz pēc tumsas iestāšanās un klusi soļojām starp milzīgajiem kokiem, apgais­modami zarotni sev virs galvas. Ja tur atradās kāds dzīvnieks, varēja redzēt tā acis lukturīša gaismā starp lapām zvīļojam kā dīvainus dārgakmeņus.

Tas bija patiesi lielisks medīšanas paņēmiens: šādā veidā izdevās sastapt daudzus radījumus, kas dienas laikā nebūtu re­dzami, jo visi nakts dzīvnieki saules apspīdētās stundas pavada, guļot savās alās, un baroties vai medīt iznāk tikai pēc tumsas iestāšanās.