Šai mirklī mans Oņegins brauc.

Pa ielām, tumšiem namiem garām,

Daudz kariešu trauc pilnā sparā

Un cita citai blakām slīd;

Tām priekšā lukturīši spīd

Un pašķiļ varavīksnes sniegā;

Visnotaļ spulgo greznais nams,

Dzirkst ugunīs līdz čukuram;

Aiz rūtīm pavīd ēnas liegas •—

Gan kādas dāmas profils skaists,

Gan švīta augums lokanais.

XXVIII                   

Oņegins piebrauc; gaitā ašā

Gar šveicaru, kas ceļu dod,

Pa marmorkāpnēm uzskrien plašām,

Ar roku matus pieglaužot,

Un dodas dejas zālē iekšā;

Dimd skaļa mūzika tur priekšā;

Patlaban mazurku jau dej

Un čalo, drūzmējas un smej;

Šķind skaņi kavalieru pieši

Zib dāmu kājas spārnotās,

Un lidojumā vēro tās

Daudz acu dedzīgi un cieši;

Spiedz vijoles tā, ka nemaz

Nav sievu tenkas dzirdamas.

XXIX      

Reiz jaunās, līksmās dienās manās

Par ballēm jūsmot mēdzu es:

Kur vēl tik ērta satikšanās,

Tik viegli nodot vēstules?

Ak vīri, kurus visi godā,

Pašreiz man teicams padoms dodams,

Kas labi jāieklausās jums, —

Jūs brīdināt mans pienākums.

Jums, mātes, piekodinu vēlīgs

Uz meitām biežāk acis mest

Un taisnāk turēt lornetes,

Jo citādi… Lai dieviņš žēlīgs!