Tā ieteikt varu paslepen,

Jo negrēkoju pats jau sen.

XXX        

Kaut nositis daudz laika tiku

Reiz tādās izpriecās diemžēl,

Ja neciestu pārlieku tikums,

Es priecātos par ballēm vēl.

Tīk trakā jaunība un jūsma,

Tīk spožums, līksmība un drūzma,

Tīk dāmu krāšņie tērpi man

Un kājiņas, kaut jābilst gan,

Ka nez vai Krievzemē jūs spētu

Trīs pārus slaidu kāju rast.

Ak! Bij reiz divas kājiņas …

Kaut esmu gurds un daudz man bēdu,

No atmiņas tās nepagaist,

Vēl sapņot liek un ilgās kaist.

XXXI 

Uz kādu tuksnesīgu Vietu

Man aizbēgt, lai tās piemirst var?

Ai, kājiņas! Kur krāšņus ziedus

Šai brīdī vieglie soļi skar?

Jūs lolojusi saule liegā,

Un jūsu pēdas ne jau sniegā

Šeit Ziemeļzemē meklēt drīkst;

Jums tika samta paklājs mīksts…

Vai sen, kopš j ūsu dēļ man trimdā

Bij piemirsies pat rūgti ciest,

Pēc slavas alkt un ilgoties

Pēc manas tālās zemes dzimtās?

Nu zudis sapnis laimīgais,

Kā maurā jūsu pēdas gaist.

XXXII  

Diānas krūtis, protams, skaistas,

Daiļš Floras vaigs, kas noliegs gan,