Bet Terpsihoras kājas saista

Daudz vairāk tomēr sirdi man.

Tās, brīnumainus priekus solot,

Liek tīksmas vēlēšanās lolot,

To daiļums kairs un pievilcīgs,

Draugs Elvīna, aizvien man tīk.

Šķiet kājiņas tik valdzinošas

Zem galdauta, kur tikko redz,

Uz mauriņa, kas pļavu sedz,

Uz dejas zāles grīdas spožas,

Pie kamīna prieks-vērot tās,

Uz klints pie jūras šalcošās.

XXXIII 

Bij vētra reiz. Es vēros skauzdams,

Kā viļņu pūlis nerimtīgs

Steidz krastā un. kā mīlu jauzdams,

Pie viņas kājām smiltīs slīgst.

Kā mani alkas mulsināja

Būt vilnim, skūpstīt viņas kājas!

Nē, jauno dienu skurbumā

Ne reizes neilgojos tā

Es skūpstīt kādas lūpas košas

Vai ilgās neapsīkstošās

Skart skūpstā krūtis tvīkstošas

Vai vaigu rozes vilinošās,

Nē, nebij lemts nekad vairs just

Tik skaudrus kaisles uzplūdus.

XXXIV 

Vēl brīdis cits nāk prātā bieži:

Es redzu sapņus burvīgus,

Ka laimīgs kāpsli turu cieši…

Un kājiņa man plaukstā dus;

Kā uzverd atkal jūtas manas,

Liek mazās kājas pieskaršanās

No snaudas sirdij pamosties

Un atkal mīlēt, atkal ciest! .. .

Bet lepnām daiļavām paust slavu

Beidz, mana lira pļāpīgā;