Ne aizraušanās sāpīgās,

Ne dziesmu vērtas viņas nava,

Kaut apbur mūs, liek sirdīm silt,

Bet viļ… kā kājiņas mēdz vilt.

XXXV                     

Kur mans Oņegins brīdi šajā?

Uz mājām brauc. Māc viņu miegs,

Bet Pēterburgai trauksmainajai

Jau bungu skaņas mosties liek.

Jau tirgonis no gultas ceļas

Un važonis uz biržu ceļā,

Steidz preču iznēsātājs možs,

Ar krūzi piena sieva jož,

Sen vaļā slēģi; visur valda

Spirgts troksnis, kuru atnes rīts,

Pār jumtiem dūmu strūklas stīdz,

Un maiznieks, prūsis micē baltā,

Jau kuro reizi pasteidzas

Vērt vaļā savu vasisdas.

XXXVI                   

Par nakti pārvērst rītu prazdams,

Kas ārā valdonīgi viz,

Pēc balles kņadas mieru razdams,

Dus izvaļības luteklis.

Viņš pēcpusdienā celties radis,

Kā allaž stundas tālāk vadīs,

Kas vienmuļas, kaut raibas plūst,

Kā vakar, tādas rītu būs.

Bet, jauns un brīvs no raizēm sīkām,

Vai laimīgs julās viņš arvien,

Jau pieradis šķīt laurus vien

Un ļauties baudām negausīgām?

Vai neapnika laiku šķiest,

Ar draugiem dzīrēs līksmoties?

XXXVII                       

Nē: jūtas agri atsalt sāka;

Un dzīru burzma, reibums kairs,