Pat daiļavas visburvīgākās

Kā senāk nesaistīja vairs;

Vilt viņas garlaicīgi kļuva;

Un draudzība, reiz sirdij tuva,

Bij apnikusi, sāka zust,

Jo nevar slacīt bifštekus

Ar šampanieti dienu dienā,

Nedz likt, lai asprātības dzirkst,

Ja galva sāp un neatspirgst;

Kaut karstgalvis viņš bij arvienu,

Nu aizraut nespēja nekas:

Ne ķildas, svins, ne zobens ass.

XXXVIII                     

Ar kaiti — sen jau nāktos jautāt,

Kādēļ tai piemeklēt mūs ļauts, •—

Ko sauc par splīnu angļu tauta,

Par grūtsirdību krievi sauc,

Bij sasirdzis Jevgeņijs arī;

Kaut savai dzīvei galu darīt

Viņš neraudzīja, dievam gods,

Bet allaž jutās garlaikots.

Kā Child-Harold[3 ar drūmu vaigu

Pa viesībām viņš klīda vēl,

Bet bostons, tenkas, skatiens kvēls

Un viņam veltīts neslēpts maigums,

Daudznozīmīgas nopūtas —

Vairs nevaldzināja nekas.

XXXIX, XL, XLI

Tad, lepnās, augstdzimušās dāmas,

Vispirms viņš novērsās no jums;

Ir tiesa, žāvas nevaldāmas

Var smalkais tonis uzdzīt mums;

Un, pat ja dāmu sastapt vari,

Kas Seiju min, Bentamu arī, —

It viss, ko viņas ņemas spriest,

Ir blēņas vien, ko grūti ciest;

Bez tam tik šķīstas, gudras, bargas

Aizvien šīs sievas redzēsiet,