Tik nepieejamas tās šķiet,

Tik modrīgi no jūtām sargās,

Ka mums jau viņu izskats vien

Spēj uzdzīt splīnu,14 jānudien.

XLIII

Jūs arī, aušas jautrās, drošās,

Jūs, kuras redzam bieži mēs

Pa Pēterburgas ielām spožām

Naktsstundās braucot karietēs,

Jevgeņijs piemirsa bez bēdām.

Vairs dzīvi baudīt negribēdams,

Viens mājās, žāvas valdīdams,

Pie spalvas ķērās viņš pa tam,

Bet rakstniecībā nebij laimes,

Jo ilgas pūles netika;

Viņš piepulcināts netika

Tai pārgalvīgo ļaužu saimei,

Ko vērtēt neņemos nekad,

Jo piederu pie tās es pats.

XLIV

Kad bezdarbība smagi māca

Un tukšums, kuru sirdī jūt,

Labs nodoms atkal prātā nāca —

No citiem gara gaismu gūt;

Viņš ņēmās lasīt steigā lielā,

Bet jēgas maz bij lasāmvielā:

Viens autors krāpj, cits murgus gvelž,

Dažs garlaiko vai niekus melš,

Kā pinekļi it visus saista:

Tur veco, apnikušo jauš,

Te jaunie vecus vārdus pauž.

Un grāmatas kā sievas skaistās

Jevgeņijam bij jāatstāj,

Lai plauktos putekļi tās klāj.

XLV

Kā viņš no spožās dzīves žņaugiem

Es jutos brīvs un burzmā lieks,

Un tolaik kļuvām mēs par draugiem.