Man patika šis savādnieks,

Kas sapņu savaldzināts likās.

Man dīvainība iepatikās

Un dzedrais prāts, kas viņam dots.

Viņš bija drūms, es — saniknots;

Mēs kaisles pazinām, un māca

Mūs abus dzīves apnikums;

Bij sirdis atsalušas mums;

Jau agri naidu izjust nācās,

Ko aklā Fortūna liek ciest

Un ļaudis, ar ko tiekamies.

XLVI

Tas nespēj ļaudis nenicināt,

Kas dzīvojis un domāt spēj;

Kas jutis daudz, tas labi zina,

Cik liela vara pagātnei:

Nekas vairs neaizrauj no jauna,

Dzeļ atmiņa kā odze ļauna,

Kremt neaprimstot nožēlas,

Bet sarunām mēdz piešķirt tas

Daudz pievilcības. Toreiz šķita

Oņegins man pārlieku ass,

Bet pieradu pie dzēlības,

Pie žults, kas jokos sūrst bez mitas,

Pie viņa ķildām spīvajām

Un epigrammām sīvajām.

XLVII

Cik bieži naktīs vizmainajās,

Kad netumst debess loks pār mums,

Kad Ņevas15 ūdens spodrā klajā

Nav redzams mēness atspīdums,

Pie upes divatā mēs stājām,

Par senām dienām pārdomājām,

Un modās krūtis jūsma tā,

Kas kvēlojusi jaunībā.

Mēs nebildām ne vārdu skaļu,

Gaiss naksnīgais bij smaržīgs, liegs.

Kā sapnī pārcelts cietumnieks