No gūsta tiek uz mežu zaļu,

Tā ļāvām sapnim sevi vest

Pie jaunās dzīves sākotnes.

XLVIII

Uz granītmargām roku licis,

Draugs skumīgs stāvēja tobrīd,

Kā dziesminiekam labpaticis

Reiz pašam sevi aprakstīt.16

Nakts dusēja visnotaļ rāma;

Vien sargu balsis saklausāmas,

Un reizumis — kā bruģis klaudz,

Pa ielām naksnīgām kāds brauc;

Vieglītēm laiva Irās garām,

Un dziesma valdzināja mūs,

Kas nebēdīga tālē plūst…

Bet tādā naktī laikam varam

Vēl vairāk dziļas līksmes rast,

Ja skan Torkvato oktāvas.

XLIX

Ai Adrija, kas zila staro,

Ai Brenta! steigšu reiz pie jums,

Lai, iedvesmojot manu garu,

Skan jūsu skaistais dziedājums!

Tas svēts ir Apolona dēlam;

To Albionā lira cēlā

Man tuvu just un mīlēt liek.

Nakts zelta Itālijā sniegs

Man gondolā daudz skaistu brīžu

Ar venēcieti, kura prot

Gan klusu ciest, gan pačalot;

Tur valodu es iemācīšos,

Ko runā Lauras dziesminieks

Un mīlestība lūpās liek.

L

Vai brīves stundu sengaidītu

Es pieredzēšu? Laiks ir klāt!

Gar jūru klīstu,1 ' gaidu ritu,

Ik tālam kuģim steidzu māt.

Zem vētras spārna jūrā brīvā,

Ar bangām spēkojoties spīvām,

Kad brīves gaita sāksies gan