No krasta, kas tik naidīgs man,

Uz dienvidiem, kur saule valda?

Lai tad no manas Āfrikas18

Vien domas atceļu var rast

Uz Krievu zemes ārēm saltām,

Kur mīlējis un cietis es,

Kur sirdij radis kapenes.

LI

Oņegins arī tolaik dzīrās

Ar mani pabūt svešzemēs,

Bet liktenis mūs abus šķīra,

Un ilgi netikāmies mēs.

Viņš tēvu pazaudējis bija,

Bars kreditoru virsū plijās

Un lenca draugu mantkārīgs.

Ikviens jau rīkojas, kā tik:

Jevgeņijs tiesāšanās nīda,

Viņš nelikās pat noskumis,

Ka jāizputina ir viss

Un tēva manta sadalīta.

Varbūt viņš nojauta turklāt,

Ka tēvocim drīz gals būs klāt.

LII

Drīz vien patiešām draugam ziņu

Bij atsūtījis pārvaldnieks,

Ka tēvocis guļ slims un viņam

Uz alvadām vēl atbraukt liek.

Pie mirēja, cik ātri spēdams,

Jevgeņijs aizbrauca uz pēdām.

Viņš žāvājās, turp dodamies,

Jau iepiiekš gatavodamies

Krāpt, izlikties, ka skumst bezgala,

Un ciesties, garlaicības mākts

(Ar brīdi to mans romāns sākts);

Bet ieraudzīja, ticis galā,

Ka tēvocis dus līķautos,

Jau beidzamajai gaitai posts.

LIII

Pa sētu slāja ļaužu bari;

Kad atvadības rīkoja,

Bij klātu draugs un nedraugs arī,