Kas bērēs dzīrot tīkoja.

Daudz ēdis, dzēris sēru mājās,

Pulks viesu, popu slējās kājās,

Tik svinīgs projām steidzoties,

Kā dižam darbam beidzoties.

Nu draugs mans — saimnieks muižā labā,

Kam pieder zeme, ūdens, mežs;

Viņš, kuram darbs lklz šim bij svešs,

Kurš izšķērdētājs īsts pēc dabas.

Bet šajā brīdī viņam prieks,

Ka dzīves virziens mainīts tiek.

LIV

Jā — pāris dienu šķita jauki

Pa zaļām ārēm maldīties,

Skaists likās strautiņš, klusie lauki

Un ozolājs, tik zaļš un biezs;

Kad klāt jau trešā diena bija,

Nekas vairs prātu nesaistīja;

Mans draugs, ar miegu kaudamies,

Bij sācis saprātīgi spriest:

Te garlaicība neatkāpsies,

Kaut ielu, piļu, dzejas trūks,

Sist kārtis, dejot neielūgs.

Lai kur no grūtsirdības glābsies —

Kā sieva un kā ēna drīz

Tā visur viņu pavadīs.

LV

Kā radīts esmu dzīvei laukos,

Tās mierīgajai plūsmai es:

Tur skaidrāk dzirdu liru jauko,

Sāk dzīvāk runāt ieceres.

Ar prieku klīstu savā vaļā

Gar ezeru, pa takām zaļām.

Tur far nierīte19 — likums skaists.

Tur modina rīts austošais

Vien atpūtai un brīves tīksmei:

Tur maz es lasu, guļu daudz