IV     

Bet, tikko sākās dienas straujās,

Kad jaunās sirdīs nemiers briest,

Un tās gan cer, gan skumjām ļaujas,

Monsieur tēvs lika aizvākties.

Tā mans Oņegins brīvi guva;

Pēc jaunās modes apcirpts kļuva

Un, smalki tērpts kā angļu švīts,

Tad sabiedrībā izvadīts.

Viņš franču mēlē tērzēt moži

Un rakstīt prata, gods kam gods;

Mazurku raiti nodejot

Un palocīties valdzinoši.

Ko vairāk? Teica, ka mans draugs

Ir gudrs, iznesīgs un jauks.

V       

Šo to, šā tā jau mēs palaikam

It visi mēdzam mācīties,

Šķist izglītotam tāpēc laikam

Pie mums nav grūti, slavēts dievs.

Oņegins, kā to sprieda daudzi,

(Un soģu pulks šis nebij saudzīgs),

īsts pedants, labi izglītots.

Bij viņam svētīgs talants dots:

Par visu patērzēt ar māku

Un lietpratīgi līdzi spriest,

Kā arī gudri klusu ciest,

Kad padzird strīdu nopietnāku,

Ar epigrammām dzēlīgām

Likt smaidīt dāmām vēlīgām.

VI     

Nav latīniski runāt modē:

Oņegins mācēja to ar,

Vismaz tik, cik tas lieti noder,

Lai epigrāfus burtot var,

Lai prastu triekt par Juvenalu

Un nobeigt vēstuli ar valee ,

No Eneīdas pantus trīs

Bez kļūdām noskaitīt gandrīz.