Un slavas kāre nesatrauc …

Vai rāmā bezdarbības līksmē

Mans laimīgākais laiks, paties,

Nav lauku mierā aizsteidzies?

LVI

Man mīlestība, ziedi skaisti

Un lauku dzīves klusums tik.

Oņeginu tie nespēj saistīt •—

Man prieks, ka viņš tik atšķirīgs,

Lai lasītājs ar asu mēli

Vai izdevējs, kas, baumām vēlīgs,

Tās kopā vākt un iespiest māk,

Ar laiku mēļot neiesāk,

Ka šeit mans pašportrets ir rodams,

Ka mēdzu sevi apdziedāt,

Kā Bairons darījis labprāt,

It kā mēs nemācētu godam

Vairs citu vielu spalvai rast,

Vien sev vēl veltīt poēmas.

LVII

Te jābilst: visi dziesminieki

Par mīlestību sapņot mēdz.

Man licis aizsapņoties liegi

Dažs tēls, kas bija iecerēts.

Un atmiņa šos tēlus krāja,

Līdz mūza dzīvei modināja:

Gan meiteni, kas kalnos mīt

Un bij mans ideāls tobrīd,

Gan gūsteknes Salgīras malā.

Nu vaicājat jūs, draugi, man:

«Par kuru tava dziesma skan,

Pēc kuras ilgojies bezgala?

No daiļo pulka kuru, teic,

Patlaban liras stīgas sveic?

LVIII

Teic — kuras skatiens tagad priecīgs

Tik mīlīgi tev pretī viz,

Ka atalgots par dziesmu tieci?

Ko vārsmās esi pielūdzis?»

Nevienu, draugi, zvērēt varu!

Kā nomocīja manu garu