Reiz mīlas nemiers neauglīgs!

Cik laimīgs tas, kas mīlā tvīkst

Un izteic vārsmās kaisli savu:

Tā viņš liek dzejai krāšņāk plaukt,

Var Petrarkam pa pēdām traukt,

Vēl, pie tā paša, iegūst slavu

Un remdē savus sirdēstus;

Es mīlot kļuvu stulbs un kluss.

LIX

Kad beigusies ir mīlestība,

Klāt mūza, prāts top gaišs un rāms.

Brīvs atkal vārdus atrast gribu

Es izjūtām un pārdomām;

Kad rakstu, nesmeldz ilgošanās

Un izklaidībā spalva mana

Starp pantiem nezīmē nemaz

Ne kājiņas, ne galviņas;

Vairs pelnos nejauš ogles kaistot,

Nav asaru, kaut sēroju;

Pats savās krūtīs vēroju

Nesenās vētras pēdas gaistot:

Var poēmu sākt kaut tūlīt,

Kur nodaļu būs pārdesmit.

LX

Plāns pārlikts, varonim es steidzu

Pat iedot vārdu; bet pa tam

Vien pirmo nodaļu vēl beidzu

Seit iesāktajam romānam;

To pārlasot, es stingrs biju,

Daudz pretrunu jau saskatīju,

Bet nelabošu, lai vai kas;

Kad cenzors ievāks nodevas,

Par ēsmu žurnālistiem, protams,

Tiks darba auglis atdāvāts;

Mans jaundzimušais, gaitu sāc

Uz Nevas krastiem, gādā godam,

Lai mana slava zeltin zeļ:

Lai trokšņo, apmelo un peļ!

OTRA NODAĻA