O tus!

Hor.™

Ak Krievzeme!

I         

Tā sādža, kur Jevgeņijs skuma,

Bij nostūris patiešām jauks;

Par visu un bez apnikuma

Tur priecātos ik dabas draugs.

Pie upes celto kungu māju

No vējiem kalnājs pasargāja,

Tās priekšā saules spožumā

Daudz pļavu ziedu košumā

Un vārpu briedā zelta druvas.

Bet tālāk ciemus manīja,

Un norās lopi ganījās.

Plašs, nolaists dārzs pie nama tuvu,

Kur ēnā patvērumu rast

Var laipnās teiksmu driādas.

II       

Bij celta dižā kungu māja,

Kā mēdz šīs pilis celt pie mums:

Sendienu stilā, kā jau klājas, —

Ērts, stiprs, mierīgs patvērums;

Daudz telpu, tilpīga ikviena,

Redz caru portretus pie sienām,

Klāj viesistabas sienas zīds,

Ik krāsns podiņš izrakstīts.

Šī greznība gan mūsu dienās

Bij paplukuši krietni vien,

Bet kāpēc — nezinu, nudien;

Kaut manam draugam alga viena —

Vai telpa moderna vai ne,

Māc žāvas vienlīdz tur, kā te.

III         

Jevgeņijs sāka mitināties

Tai istabā, kur tēvocis

Ar saimnieci bij mēdzis rāties, —

Pie loga sēdot, mušas sist.

Viss vienkāršs telpā kārtīgajā:

Galds, dīvāns, divi skapji tajā,

Nekur pat tintes traipa nav.