Draugs pavērās, kas skapjos stāv;

Liels zāļu šņabju krājums vienā,

Bet otrā burtnīca, kur redz,

Cik saimniecībā iztērēts,

Vecs kalendārs, — šķiet, mūža dienās

Pie citām grāmatām, palies,

Vīrs darbīgais nav kavējies.

IV         

Laiks jānosit, Oņegins sprieda,

Un radās viņam nodoms ciešs,

Ka jauna kārtība uz vietas

Ir viņa sādžās jāievieš.

Tāds lēmums īstenojams likās,

Un klaušas aizvietotas tika

Ar nomu gauži niecīgu;

Vergs sveica dzīvi priecīgu,

Bet toties gaužām dusmīgs bija

Kāds kaimiņš, tūdaļ apsvēris,

Cik kaitīgs jauninājums šis;

Cits kaimiņš tikai nosmaidīja.

Drīz dzirdēja, ka runāts tiek:

Jevgeņijs — bīstams savādnieks.

V       

Vēl sākumā, kā laukos parasts,

Oņeginam bij viesu daudz,

Līdz pamanīja, ko viņš dara:

Lec rumakā un projām trauc,

Kad dzird uz ceļa ratus rībam.

Bez šaubām, pēc šīm izdarībām,

Kas apvaino bez saudzības,

Bij galā visas draudzības.

«Tas kaimiņš, fantasts nevaldāmais,

īsts masonis, to redz ikviens;

Tempj glāzēm sarkanvīnu vien;

Pat roku skūpstīt neprot dāmai;

Strups vārdos, slikti audzināts,» —

Tā visur tika daudzināts.