VI     

Bij tolaik atbraucis uz mājām

Kāds muižnieks jauns, par kuru spriest

Tāpat vairs ļaudis nepārstāja:

Vladimirs Ļenskis, atgriezies

No ceļojuma ļoti tāla,

Pilns Getingenas ideālu,

īsts dzejnieks, valdzinoši skaists;

Kants — viņa prātnieks mīļākais,

No vācu zemes Vladimiram

Bij izglītības balvas līdz:

Prāts, zināšanām apveltīts,

Un brīves alku kvēle tīrā,

Gars dedzīgs, jūsmīgs, savdabīgs

Un cirtas, kas līdz pleciem slīgst.

VII         

Bij sveša izvirtība saltā

Un greznās dzīves tukšums dīks

Šai dvēselei, kur mīla valda.

Viņš draudzībai bij uzticīgs

Un sirdsskaidrībā vientiesīgā

Daudz cerēja un ilgās tvīka;

Bij dziesminieka jaunais prāts

Gaišs, dzīves rosmes valdzināts.

Viņš sapņiem ļāvās nevaldāmi,

Ja krūtīs sāka šaubas kaist,

Bet dzīves mērķis šķita skaists

Kā mīkla, kura viņam jāmin.

Un likās — brīnums atmirdzēs,

Kad viņš to uzminēt reiz spēs.

VIII       

Vēl ticēja viņš: katrā ziņā

Ir nolemts sastapt kādudien

To dvēseli, kas rada viņam

Un sen jau gaida viņu vien;

Viņš ticēja: mirt draugi spētu,

Lai viņa godu aizstāvētu,