Un katru satriektu, kas drīkst

Par viņu melot ļaunprātīgs;

Viņš ticēja: ir diži gari,

Ir izredzētas dvēseles,

Kas cilvēcei grib laimi nest;

Tie dzīvi beidzot skaistu darīs •—

Liks tādas dienas gaismai aust,

Kad visi varēs laimi jaust.

IX     

Viņš prata taisnās dusmās kvēlot,

Pret visu labo mīlu just,

Pēc slavas tiekties, vājo žēlot

Un lolot gaišus centienus.

Tai zemē, kurā Šillers audzis,

Ko Gēte ir par savu saucis,

Šo garu dzejas ugunīs

Bij Ļenskis iekvēlojies drīz;

Un jāteic: mūzas izredzētās

Viņš neapkaunoja nekad

Un mēdza dziesmās sumināt

Vien jūtas cildenas un svētas,

Bij vienkāršībai uzticīgs

Un sapņiem, kas pēc dižā tvīkst.

X       

Par mīlu skandināja liru

Viņš, mīlestības dziesminieks.

Kā jaunavīgas domas tīras,

Kā maza bērna sapnis liegs,

Kā mēness balts — tik skaidras bija

Šis piemīlīgās melodijas;

Par skumjām pauda dziedājums,

Par to, cik grūti šķirties mums,

Par rozēm, tāli miglā tīto-,

Par svešatni, kur dažudien

Viņš raudājis un skumis viens;

Par netveramo, nepazīto,

Par dzīves rudeni, ko redz

Viņš — astoņpadsmit gadus vecs.

XI         

Jevgeņijs vienīgais šeit spēja