Par Vladimira dzeju spriest.

Ar citiem Ļenskis nedraudzējās,

No viesībām bij atrāvies,

Kur allaž runā par to pašu:

Par radu rakstiem, siena ražu,

Par sugas suņiem; vēl par to,

Kā mājās vīnu gatavo.

Ja vīru runās nepatrāpās

Ne dzirksts no īstas gudrības

Un asprātības visai maz,

Tās vēl jo mazāk sievu pļāpās,

Kad viņas ņemas mēles trīt

Un savas sirdis izkratīt.

XII       

Glīts, bagāts — Ļenskis visās malās

Bij gaidīts ciemiņš, precinieks, —

Ta laukos mēdz no laika gala;

Ikvienai mātei būtu prieks,

Ja puskrlevs meitu bildinātu;

Kur Ļenskis, tur ar gudru prātu

Tiek ievirzītas valodas,

Cik vecpuisim, sak, prieka maz;

Liek Dūņai gādāt vakariņas,

Liet tēju, mielot ciemiņu,

Čukst ausī: «Dūņa, proties nu!»

Tad ģitāra tiek sniegta viņai.

Un Dūņa pīkstēt sāk (ak dievs!):

Draugs, zelta pili ierodies! 21

XIII   

Bez šaubām, Ļenskim nepatika

Pie altāra ar skubu iet;

Vien ar Jevgeņiju viņš tikās,

Kaut jāteic: vilnim akmens ciets

Vai skarbai prozai dzeja liega,

Vai uguns sasalušam sniegam

Daudz līdzīgāki izliekas.

Vispirms tie vēroja, cik maz

Ir viņiem kopīga un tuva,

Un sākumā bez patikas,

Tad jau ar prieku satikās,