Līdz beidzot nešķirami kļuva.

Tā iedraudzēties (kā es pats)

Aiz gara laika mēdz šad tad.

XIV   

Trūkst draudzības pat šīs mums bieži.

Aizvien pa rokai lēmums ērts:

Ir citi nulles, tā mēs spriežam,

Mēs paši toties daudz ko vērts.

īsts Bonaparts ikviens sev rādās,

Kas citu būtņu miriādes

Drīkst izmantot, kā grib un māk.

Par jūtām smiekli vien mums nāk.

Jevgeņijs krietnāks bij pēc dabas,

Kaut ļaudis pazina daudzmaz

Un vispār bij pilns nicības,

Bet prata cienīt dažu labu

Un (izņēmumus visur rod)

Pat svešas jūtas nepulgot.

XV         

Viņš Ļenski uzklausīja smaidīgs.

Gan drauga patoss liesmojošs,

Gan prāts, kas spriedumos vēl svaidīgs,

Gan skatiens iedvesmots un spožs —

Viss neierasts un savāds bija.

Oņegins slēpa ironiju

Un noklusēja dzēlibas,

Jo sprieda ne bez vēlības:

Šo laimi postīt būtu kļūda •—

Gan laiks pie prāta viņu sauks,

Lai dzīves pilnībai mans draugs

Vēl šodien tic, lai laimīgs jūtas;

Var maldus piedot jaunībai,

Un aizrautība piedien tai.

XVI       

Viss draugiem jāpārrunā bija,

Un strīdus izraisīja viss: