Gan senu cilšu tradīcijas,

Gan zinātne un liktenis

Vai vecu aizspriedumu spaidi

Un tas, kas mūs aiz kapa gaidīs,

Kas dzīve ir un ko tā vērts, —

Viss tika apspriests, vērtēts, svērts.

Kad Ļenskis, aizrāvies pārlieku,

Pat vārsmas sāka skandināt,

Jevgeņijs klausījās labprāt,

Bij iecietīgs pret dziesminieku,

Kaut saprata maz vien no tā,

Ko deklamē draugs sajūsmā.

XVII   

Vēl biežāk vedās runas garas

Par cilvēcīgām kaislībām.

Jau šķizdams brīvs no jūtu varas,

Oņegins tērzēja par tām

Kā nožēlojot; laimīgs saucams

Tas, kas pēc jūtu vētrām daudzām

Gūst mieru; tas vēl laimīgāks,

Kas, nepazīdams kaisli, māk

Ar šķiršanos veikt mīlas sāpes,

Ar tenkām naidu aizstāt prot,

Un, greizsirdību nejūtot,

Ar sievu žāvādamies pļāpā,

Ar viņas draugiem laipni triec

Un naudu kārtīs nenotriec.

XVIII 

Kad beidzot klusēšanā rāmā

Tiek prātīgi rasts patvērums,

Kad apdziest kaisles nevaldāmās

Un smieklīgas šķiet jūtas mums

Ar savu patvaļu un postu,

Ar ilgām, kas par vēlu mostas, •—

Mums, jau pie miera kļuvušiem,

To ne bez pūlēm guvušiem,

Tīk dažkārt svešas kaisles kvēle,

Tai jūtam līdzi paslepen.