Vecs invalīds, kas vientuļš sen,

Tā klausīties mēdz dažkārt vēlīgs,

Ko jaunekļi, kad kopā nāk,

Par savām dēkām mēļot sāk.

XIX

Un jaunība jau nespēj jūtas

Ne noklusēt, ne apvaldīt.

Naids, mīla, prieks vai sāpes grūtas

Par visu jāpļāpā tūlīt.

Kā tāds, kam sen jau sveša jūsma,

Oņegins Ļenska vārdu plūsmā

Vēss noklausījās klusēdams.

Bij dzejnieks noilgojies tam

It visu izpaust; nedomādams

Viņš izklāstīja vaļsirdīgs,

Kā mīlestības ilgās tvīkst;

Un pārbagāts ar jūtām tādām

Bij jūsmas pilnais vēstījums,

Kas jaunas nav nevienam mums.

XX

Viņš mīlēja, kā laikā šajā

Vairs nemēdz iemīlēt kāds cits,

Kā aizrautībā negudrajā

Just tikai dzejnieks nosodīts:

Viens vienīgs sapnis, ilgas vienas,

Tās pašas skumjas dienu dienā,

No kurām neatraisīties.

Ne prombūtne, kur miņas dziest,

Ne šķiršanās, kas ilga gadus,

Ne skaistums, svešās zemēs rasts,

Ne zinības, ne dzīru kņada —

Nekas nav licis sapnim dzist

Tam, ko viņš sirdī lolojis.

XXI 

Vēl mazs viņš bij ar Olgu draudzīgs,

Kad sirdij mīla neliek ciest,

Vien pirmās jūsmas maigums saudzīgs