Kaut rakties rakstos nebij prieka,

Kas plauktos putekļaini snauž,

Par zemes senām dienām pauž,

Bet anekdotes galvā iekalt

No Romula līdz laikam šim

Pa prātam bija jauneklim.

VII         

Bij sveša viņam kaisle tīra,

Kas dzejai ziedo dzīvi pat:

Lai censtos kā — viņš neatšķīra

No jamba trohaju nekad.

Pelts Teokrits, pelts Homērs tika;

Vien Smitu lasīt labpatika —

Draugs bija īstens tautsaimnieks,

Tāds, kuram spriest un klāstīt prieks,

Kā valsts tiek saimniecībā tālu,

Pie lielas bagātības tiek

Un kāpēc zelts tai gluži lieks,

Ja produktu daudz naturālu.

Tēvs nesaprata to nekad,

Viņš ņēmās zemi ieķīlāt.

VIII       

Viss, ko vēl pieprata Jevgeņijs,

Nav uzskaitāms, jo laika maz;

Bet, kur viņš tiešām bija ģēnijs,

Ko labāk nekā zinības

Bij apguvis jau dienās jaunās,

Kas bij gan prieks, gan mokas ļaunas,

Kas spēja splīnu projām dzīt

Un viņa dienas piepildīt, •—

Tā mīlestības māksla bija,

Ko Nazons mēdza vārsmās teikt,

Par ko lemts viņam mūžu beigt

Tik tālu prom no Itālijas, —

Uz Moldāvijas stepēm dzīts,

Šis dzejnieks mira izraidīts.

IX

X

Cik jauns viņš liekuļot jau spēja,

Slēpt cerību, šķist greizsirdīgs