Vai drūms. Kā viņam noticēja,

Kad tēloja, ka ilgās tvīkst;

Gan likās padevīgs un vērīgs,

Gan lepns, vienaldzīgs vai sērīgs;

Kā mācēja viņš klusu ciest,

Cik daiļrunīgi izteikties

Un vēstulēs par jūtām klāstīt!

Vien mīlestībai nodevies,

Viņš aizrāvās no sirds, paties!

Cik maigi skatiens spēja glāstīt,

Drīz drošs, drīz kautrīgs, dažubrīd

Pat likās — skropstās valgums spīd.

XI

Kā meitenes viņš apburt prata,

Ik bridi citāds liekoties:

Te biedēt, ka uz visu gatavs,

Te glaimiem apbērt liekoties,

Tvert mirkli, kad kļūst vājas viņas,

Tad kaislīgi, ar gudru ziņu

It visus aizspriedumus veikt

Un piespiest mīļus vārdus teikt

Gan pieprasot, gan izlūdzoties,

Sirds pirmās trīsas izmantot,

Līdz pēkšņi — meiča drosmi rod

Uz satikšanos slepus doties …

Pēc tam gan klusībā viņš drīz,

Kā mīlēt, viņai iemācīs.

XII    

Kā prata iekvēlināt mīlā,

Vēl būdams gados gluži jauns,

Pat koķetes, kas citus vīla!

Kā sāncenšus viņš dzēla ļauns,

Tiem asprātīgi cilpas vīdams

Un muļķu lomās nostādīdams!

Jums, krietno vīru pulks, pie tam

Pat draugs viņš likās uzticams: