Vairs jūsu sejas neredzēšu

Uz garlaicīgās skatuves,

Un vīlies novērošu es

Vien svešu līksmi, vaigus svešus,

Un, žāvas slēpjot, būšu spiests

Pēc senām dienām ilgoties?

XX      

Pilns teātris; mirdz ložas spoži;

Šalc parteris, var saklausīt,

Ka galerijā kāds jau droši

Sit plaukstas. Priekškars augšup slīd

Tur, burvju skaņām paklausīga,

Istomina, tēls mirdzošs, līgans

Un gaisīgs, nimfu vidū stāv;

Šķiet, zemes svara viņai nav,

Ar vienu kājiņu skar grīdu,

Ar otru gaisā apli griež,

Tad lēciens viņu telpā sviež

Kā vieglu pūku, vēja dzītu;

Stāvs vijas, liegi ritmā slīd,

Pie kājas kāju viņa sit.

XXI       

Dimd zālē aplausi bez stājas.

Oņegins nosebojies nāk,

Starp krēsliem spraucas, min uz kājām;

Tad svešās dāmas ložās sāk

Caur lorneti bez steigas pētīt:

Tiek sejas, tērpi novērtēti,

Un nav pa prātam it nekas;

Vēl pasveicina paziņas,

Un skatuvei tad galu galā

Viņš pievērš vērību kaut cik,

Līdz žāvādamies, izklaidīgs

Bilst: «Novecojies viss pagalam;

Pārlieku ilgi balets ciests,

Nu pat Didlo man apriebies.» 11

XXII     

Vēl pūķus, amorus un fejas

Pa skatuvi redz šaudāmies;