Nīkst sulaiņi ar gurdām scv'ain

Aiz durvīm, snaudai ,audamies;

Vēl zāle aplaudē un mīdās,

Vēl kāsē, šņaukājas un dīdās,

Vēl lukturos mirdz ugunis

Un iekšā, laukā gaišs it viss;

Vēl zirgi, salstot naktī aukstā,

Kaš sniegu, tīko projām tikt;

Pulks kučieru lād kungus pikts,

Ap sārtiem stāv un berzē plaukstas.

Oņegins pirmais ārā trauc

Un pārģērbties uz mājām brauc.

XXIII  

Vai spēšu patiesīgā ainā

To telpu attēlot daudzmaz,

Kur frants mans bieži tērpus maina,

Gan izģērbjas, gan apģērbjas?

Seit viss, ko mode prot likt lietā,

Kas — speķi, baļķus dodot vietā —

Mums Londonā tiek iegādāts

Un pāri jūrai piegādāts;

It visu, ko vien gaume smalkā

Var Parīzē mums piedāvāt,

Kam franču atjautīgais prāts

Liek kalpot modes ākstu alkām,

Ap sevi šeit Oņegins redz •—

Vien astoņpadsmit gadus vecs.

XXIV  

Zvīl Caregradas pīpju dzintars,

Zib porcelāns, un bronza tumst,

Stāv smaržu pudelītes rindā,

Kas tīksmu baudu dāvā mums;

Tepat redz ķemmes, vīles sīkas

Un grieznes taisnas, grieznes līkas,

Vēl suku trīsdesmit turklāt,

Ko zobus, nagus spodrināt.

Ruso par Grimu kādreiz rājās: