Bet tad sapņa norisē notika pārmaiņas — jo tam, es pats sev teicu, ir jābūt sapnim. Svārstību periods kļuva īsāks un īsāks. Mani raustīja no vienas puses uz otru ar kaitinošu steigu. Es tikko paspēju atvilkt elpu — tik mežonīgi mani mētāja cauri debess plašumiem. Gongs dārdināja aizvien biežāk un negantāk. Gaidot katru jaunu tā sitienu, mani pārņēma arvien pieaugošas, neizsakāmas baismas. Tad likās, it kā mani vilktu pa žņirkstošām, saulē balti nokaitušām smiltīm. Tas radīja nepanesamas ciešanas. Manu ādu svilināja briesmīga uguns. Gongs rībēja un dimdēja. Dzirkstošie gaismas punkti zibsnīja man garām nebeidzamā straumē, it kā visa zvaigžņu sistēma gāztos tukšumā. Es cīnījos pēc elpas, ar grūtībām to atguvu un atvēru acis. Divi vīrieši bija nometušies ceļos man blakus un darbojās ap mani. Varenā ritma sajūtu bija radījusi kuģa zvalstīšanās un šūpošanās jūras viļņos. Biedīgais gongs bija pie sienas pakārta panna, kas pie katras kuģa svārstības dārdēja un zvanīja. Zņirkstošās, svelošās smiltis — kāda cilvēka cietās rokas, kas berzēja manas kailās krūtis. Es sāpēs locījos un mazliet pacēlu galvu. Mana miesa bija jēla un sarkana, un es redzēju sīkas asins lāsītes, kas spiedās cauri sapluinitajai un iekaisušajai epidermai.
— Diezgan bus, Jonson, — viens no vīriem sacīja. — Vait' neredzi, kad džentlmeņam turpat vai visa āda nodīrāta?
Par Jonsonu nosauktais, smagnējā skandināviešu tipa pārstāvis, pārtrauca mani rīvēt un neveikli uzslējās kājās. Otrs, kurš tika viņu uzrunājis, nepārprotami bija kok- nejietis ar labi veidotu augumu un paglītu, gandrīz sievišķīgu tāda cilvēka seju, kurš reizē ar mātes pienu sevī iesūcis Londonas Sv. Marijas baznīcas zvanu skaņas. Savazāta nebalināta audekla cepure galvā un nosmulēts džutas maiss ap viņa slaidajiem gurniem norādīja, ka viņš ir pavārs neapšaubāmi netīrajā kuģa virtuvē, kurā es atrados.