—      Un kā jūs tagad jūtas, ser? — viņš jautāja ar to luncīgo iztapoņas smaidiņu, kādu iegūst tikai no dau­dzām dzeramnaudas tīkotāju senču paaudzēm.

Par atbildi es vārgi uzinocījos sēdus, un Jonsons mari palīdzēja piecelties.kājās. Pannas šķindoņa un dima man šausmīgi uzbudināja nervus. Nespēju sakopot domas. At­balstu meklēdams, pieķēros pie virtuves koka dzieda, — un, atzīstos, no taukainās nosēdumu kārtas uz tā man iekšās viss sagriezās, — es pasniedzos pāri karstajam pa­vardam pēc kaitinošā mājturības priekšmeta, noņēmu to no āķa un stingri ieķīlēju ogļu kastē.

Pavārs pasmīnēja par manu nervu vājuma izpausmi un iespieda man rokā kūpošu krūzi, sacīdams:

—   Šejiet, tas jumsim nāks par labu.

Tā bija pretīga susla — kuģa kafija, bet tās karstums bija dzīvinošs. Pēc katra dedzinošās dziras malka es pa­metu skatienu uz savām jēlajām un asiņojošajām krūtīm un pievērsos skandināvietim.

—   Pateicos jums, mister Jonson, — es teicu, — bet vai jūs neuzskatāt, ka jūsu darbošanās ir bijusi pārlieku iedar­bīga?

Nopratis pārmetumu drīzāk no manas rīcības nekā no vārdiem, viņš pastiepa man apskatei savu plaukstu. Tā bija vienās tulznās. Pārvilku ar roku pār raga cietajiem izciļņiem, tie bija tik pretīgi raupji, ka man izskrēja tir­pas caur kauliem.

—   Mani sauc Džonsons, nevis Jonsons, — viņš sacīja ļoti labā, kaut arī gausā angļu valodā tikpat kā bez kāda akcenta.

Viņa bāli zilajās acīs vīdēja rāms protests kopā ar kautru atklātību un vīrišķību, un ar to viņš iemantoja manu labvēlību.

—  Pateicos, mister Džonson, — es izlaboju savu kļūdu un sniedzu viņam roku.

Viņš biklumā un neveiklībā sastomījās, pamīņājās no vienas kājas uz otru, tad, lempīgi sagrābis manu plauk­stu, sirsnīgi to paspieda.