Burinieka pakaļgals aizdrāzās garām, vienlaikus no­laizdamies ieplakā starp viļņiem, un es pamanīju vīru, kurš stāvēja pie stūres rata, un vēl kādu, kas, šķiet, nedarīja nekā, tikai smēķēja cigāru. Ieraudzīju dūmus izplūstam no viņa mutes, kad viņš lēnām pagrieza galvu un pāri ūde­nim palūkojās uz manu pusi. Tas bija paviršs, neapzināts skatiens, viena no tām nejaušajām kustībām, ko cilvēki izdara, kad viņiem nav tiešas vajadzības darīt kaut ko īpašu, viņi tā rīkojas tāpēc, ka ir dzīvi un viņiem ir kaut kas jādara.

Bet šajā skatienā bija dzīvība un nāve. Redzēju, kā kuģi aprij migla; redzēju tā vīra muguru, kurš stāvēja pie stū­res, un otra cilvēka galvu pagriežamies, lēni pagrieža­mies, kad viņa mirklis skāra ūdeni un nevērīgi slīdēja tam pāri uz manu pusi. Viņa sejai bija izklaidīga izteiksme, kāda ir dziļās domās iegrimušam cilvēkam, un man uz­mācās bailes, ka mani viņš neredzētu pat tad, ja viņa ska­tiens atmaldītos pie manis. Taču viņa acis atklīda pie manis un ielūkojās taisni manējās, un viņš tomēr ierau­dzīja mani, jo, pielēcis pie stūres, pastūma to otro sānis un grieza ratu apkārt un apkārt, tverdams ar vienu roku pāri otrai, tajā pašā laikā izkliegdams kaut kādus rīko­jumus. Kuģis šķita pa tangenti aizejam no sava iepriek­šējā kursa un gandrīz vienā mirklī nozuda miglā.

Jutu, ka ieslīgstu nesamaņā, un ar visu gribasspēku centos gūt virsroku pār smacējošo tukšumu un tumsu, kas izauga ap mani. Mazliet vēlāk saklausīju airu kla­boņu nākam tuvāk un tuvāk un kāda vīra saucienus. Kad viņš jau bija tepat vai klāt, es dzirdēju viņu īgni uzbrē­cam:

— Kāda velna pēc jūs nekliedzat?

Tas ir sacīts man, es nodomāju, un tad mani pārņēma tukšums un tumsa.

II NODAĻA

Man šķita, ka es varenā ritmā šūpojos bezgalīgā iz­platījumā. Dzirkstoši gaismas punktiņi sprēgāja un šau­dījās man garām. Tās bija zvaigznes, to es zināju, un mirdzošas komētas, kas aizpildīja telpu manā lidojumā starp saulēm. Katru reizi, kad sasniedzu svārstības am­plitūdu un gatavojos vēzienam pretējā virzienā, nogranda gonga rībiens. Neizmērojami ilgi, saritinājies rāmu gad­simtu krokās, es izbaudīju un apsvēru savu neaprakstāmo lidojumu.