—  Vai jums nav kaut kas sauss, ko es varētu uz­ģērbt? — es jautāju pavāram.

—   Jā, ser, — viņš līksmā gatavībā atbildēja. — No- skriešu lejā un palūkošos savās mantās, ja jumsim, ser, nav nekas pretī valkāt manas drēbes.

Viņš izmetās vai drīzāk izlavījās pa virtuves durvīm žiglā un glumā gaitā, kas izskatījās ne tik daudz kaķiski zaglīga, cik lišķīga. Patiešām, šī lišķība vai — kā man vēlāk nācās pārliecināties — lipīgums laikam gan bija viņa rakstura pati zīmīgākā izpausme.

—   Un kur es atrodos? — es jautāju Džonsonam, kuru uzskatīju — pie tam pamatoti — par vienu no matrožiem. — Kas šis ir par kuģi, un uz kurieni tas dodas?

—  Apmēram dienvidrietumos no Faralonu salām, — viņš lēni atbildēja, it kā cenzdamies izteikties tik labā angļu valodā, cik vien spēj, un stingri ievērodams manu jautajumu secību. — šoneris «Gars», dodas roņu medībās uz Japānu.

—  Un kā sauc kapteini? Man ar viņu jātiekas, tiklīdz es būšu apģērbies.

Džonsons izskatījās pārsteigts un samulsis. Viņš vilci­nājās, meklēdamies pa savu vārdu krājumu un veidojot izsmeļošu atbildi.

—   Kapteinis ir Vilks Larsens, vismaz tā vīri viņu sauc. Nekad neesmu dzirdējis viņa īsto vārdu. Bet jūs labāk runājiet ar viņu piesardzīgi. Šorīt viņš ir traks. Viņa pa­līgs …

Bet viņš nepabeidza. Virtuve bija ielavījies pavars.

—   Jonson, labāk taisies, ka pazūdi no šejienes, — pa­vārs teica. — Tu var ievaidzēties vecajam uz klāja, un šodien nav tā diena, kad ar viņu der saskrieties.

Džonsons paklausīgi pagriezās uz durvīm, tajā pašā laikā negaidīti svinīgi un brīdinoši pamirkšķinot man pari pavāra plecam, it kā vēlreiz atgādinādams, ka man ar kapteini jārunā apdomīgi.

Pāri pavāra rokai nokarājās bezveidīga un saņurcīta nepievilcīgu, skābi smakojošu drānu kārta.

—  Tās bija noliktas neizžuvušas, ser, — viņam labpa­tikās man paskaidrot. — Bet jumsim būs vien ar tām jā­iztiek, kamēr es jūsējās pie uguns izžāvēšu.