Pieķēries pie dzieda, grīļodamies līdzi zvalstīgajam ku­ģim, es ar pavāra palīdzību jaudāju uzstīvēt mugura raupju vilnas apakškreklu. No asā pieskāriena man acu­mirklī pārskrēja šermuļi. Pamanījis manu nevilšo sarau- šanos un vaikstīšanos, viņš smīnēdams sacīja:

—  Atliek tikai cerēt, ka jumsim nekad nevaidzēs šajā saulē pierast pie tāda kā šitas, tāpēc ka jumsim ir saso­dīti maiga āda, jūsējā jau ir tāda kā lēdijai, citiem tādu es nav redzējis. Tiklīdz uzmetu jumsim acis, man tūlīt bija skaidrs, ka jūs ir džentl menis.

Jau no paša sākuma es izjutu pret viņu nepatiku, bet, kad viņš palīdzēja man apģērbties, tā kjuva vēl lielāka. Viņa pieskārienā bija kaut kas derdzīgs. Es izvairījos no viņa rokas; mana miesa to necieta. Šis apstāklis un smaka, kura nāca no dažādiem katliem, kas vārījās un burbu|oja uz pavarda, bija par iemeslu tam, ka es stei­dzos ātrāk izkļūt svaigā gaisā. Turklāt man vajadzēja pa­runāt ar kapteini, ko varētu darīt, lai mani nogādātu krastā.

Nepārtrauktu paskaidrojumu un atvainošanās plūdu pa­vadībā man uzvilka lētu kokvilnas kreklu, kura apkaklīte bija nospurusi un priekša notraipīta ar kaut ko tādu, ko es uzskatīju par veciem asins plankumiem. Rupju darba apavu pāris apžņaudza manas pēdas, un bikšu vietā es tiku apgādāts ar gaiši zilu, noplukušu virsvalku, kam viena stara bija par desmit collām īsāka nekā otra. Saīsi­nātais stilbs izskatījās tā, it kā tur būtu kampis velns ce­rībā nogrābt koknejieša dvēseli, bet atsacījies no tās, pa­ķerdams līdzi taustāmu vērtību.

—   Un kam man jāpateicas par šo laipnību? — es jau­tāju, kad biju pilnīgi saposts: galvā zēna cepurīte, mugurā svītrota kokvilnas žakete, kura man sniedzās tikai līdz krustiem un kuras piedurknes izbeidzās jau tūlīt zem elko­ņiem.

Ar diedelīgu smīnu sejā pavārs kaut kā klīrīgi pazemīgi izštiepās taisni. Pēc savas pieredzes ar stjuartiem uz trans­atlantiskajiem okeāna pasažieru tvaikoņiem es būtu va­rējis apzvērēt, ka viņš gaida dzeramnaudu. Vēlāk, iepazi­nis šo radījumu pamatīgāk, es zināju, ka viņa izturēšanās bija neapzināta. Vainojams, bez šaubām, bija iedzimts vērdziskums.