— Magridžs, ser. — Viņš luncinājās, un viņa sievišķīgie vaibsti izplūda eļļainā smaidā. — Tomass Magridžs, ser, katrā laikā gatavs jumsim pakalpot. ..
— Labi, Tomas, —- es sacīju. — Es jūs neaizmirsīšu, kad manas drēbes būs sausas.
Pavāra sejā ielija maiga gaisma un acis zibsnīja, it kā kaut kur šī vīra būtnes dziļumos no neskaidrām atmiņām par iepriekšējās dzīvēs saņemtajām dzeramnaudām būtu atdzīvojušies un sakustējušies viņa priekšteči.
— Paldies, ser, — viņš sacīja patiešām ļoti pateicīgi un ļoti pazemīgi.
Tieši tāpat kā atveras bīddurvis, pavārs paslīdēja sānis, un es izgāju uz klāja. Jutos vēl vārgs pēc ilgās mirkšanas aukstajā ūdenī. Mani satvēra vēja brāzma, un es pārstrei- puļoju pāri līganajam klājam līdz kajītes stūrim, pie kura pieķēros. Šoneris, stipri sasvēries uz vieniem sāniem, cēlās un grima garajās Klusā okeāna bangās. Ja tas devās uz dienvidrietumiem, kā tika teicis Džonsons, tad vējš, pēc manām domām, pūta gandrīz no dienvidiem. Miglas vairs nebija, saule virmaini margoja uz ūdens virsmas. Es pagriezos uz austrumiem, kur, kā zināju, vajadzēja atrasties Kalifornijai, bet nevarēju saskatīt nekā cita kā vienīgi zemu guļošus miglas vālus — tās pašas miglas, kas bija izraisījusi «Martinesa» avāriju un novedusi mani pašreizējā stāvoklī. Netālu uz ziemeļiem virs jūras pacēlās grupa kailu klinšu, uz vienas no tām es pamanīju bāku. Dienvidrietumos, uz kuriem mēs turējām kursu, es redzēju kāda kuģa buru piramīdu.
Beidzis vērot apvārsni, pievērsos savai tuvākajai apkārtnei. Manas pirmās domas bija tādas, ka cilvēks, kurš pārdzīvojis katastrofu un raudzījies acis nāvei, būtu pelnījis vairāk ievērības, nekā to veltīja man. Bez matroža pie stūres rata, kurš ziņkārīgi nolūkojās pāri kajītei, man vispār neviens nepievērsa nekādu uzmanību.