Ikviena interesi likās saistām tas, kas norisinājās kuģa vidusdaļā. Tur, uz kādas lūkas vāka, liela auguma vīrs gulēja uz muguras. Viņš bija pilnīgi apģērbies, kaut arī krekls priekšā bija pārplīsis. Viņa krūtis tomēr nebija redzamas, jo tās klāja melnas spalvas, gluži kā biezs suņa kažoks. Seju un kaklu slēpa melna, sudrabotiem pavedieniem caurausta bārda, kas būtu bijusi stingra un kupla, ja nebūtu samirkusi un savazāta. Gulētāja acis bija aizvērtas, un viņš, cik noprotams, bija bez samaņas, bet mute bija plati atvērta, un krūtis cilājās tā, it kā viņš smaktu, jo viņš skaņi cīnījās pēc elpas. Laiku pa laikam, kā veicot ierastu darbu, kāds matrozis meta okeānā virvē iesietu brezenta spaini un, ar rokām pārtverdams virvi, uzvilka spaini augšā un uzšļāca tā saturu guļošajam cilvēkam.
Mežonīgi košļādams cigāra galu, gar lūku uz priekšu un atpakaļ soļoja vīrs, kura nejaušais skatiens bija man izglābis dzīvību. Viņa augums varēja būt piecas pēdas desmit collas vai varbūt desmit ar pusi, taču ne jau tas, bet viņa spēks vispirms piesaistīja šim cilvēkam manu uzmanību. Un tomēr, kaut gan viņš bija smagnīksnēji veidots, ar platiem pleciem un varenu krūšukurvi, viņa spēku nevarēja apzīmēt par smagnēju. Drīzāk tas būtu nosaucams par cīpslainu, stiegrotu spēku, kādu medz piedēvēt kalsniem, bet muskuļotiem cilvēkiem, taču masīvās miesas būves dēļ šā vira spēkam vairāk piemita kaut kas no palielināta gorillas spēka. Negribu ar to sacīt, ka viņa āriene kaut mazākā mērā atgādinātu gorillu. Tas, ko es cenšos aprakstīt, ir pats viņa spēks, kaut kas atrauts no viņa fiziskā veidola.. Tas ir tas spēks, ko esam paraduši saistīt ar priekšstatiem par pirmatnējām parādībām, plēsīgiem zvēriem un tiem radījumiem, kurus iedomājamies esam mūsu kokos dzīvojošo senču līdziniekus, — mežonīgs, nežēlīgs, pats par sevi dzīvs spēks, dzīvības būtība, kas ir spēja kustēties, pati pamatviela, no kuras tikušas izveidotas dzīvības daudzējādās izpausmes, — īsi sakot, tas, kas liek locīties čūskas ķermenim, kad galva ir nocirsta un čūska pati ir beigta, vai arī tas, kas, saglabājies bezveidīgā bruņurupuča gaļas gabalā, saraujas un trīc, ja to pabiksta ar pirkstu.