Tad notika kaut kas pilnīgi neiedomājams. Kā negaidīts pērkona grāviens kapteinis uzbruka mirušajam. Lamas grandēja no viņa mutes nepārtrauktā straumē. Un tās ne­bija nekādas pliekanas paļas vai vienkārši piedauzīgi tei­cieni. Katrs vārds skanēja kā zaims, un vārdu bija daudz. Tie sprikstēja un sprēgāja kā elektriskās dzirksteles. Visā savā mūžā nebiju dzirdējis nekā tamlīdzīga, ne arī būtu spējis kaut ko tādu iedomāties. Man pašam piemita no- slieksme uz tēlainu valodu, un es aizrāvos ar spēcīgiem tropiem un gleznainiem izteicieniem, tādēļ uzdrošinos ap­galvot, ka labāk nekā jebkurš cits klausītājs spēju novērtēt viņa metaforu savdabīgo spilgtumu, spēku un viņa lāstu neaptveramo bezdievību. Un visa tā cēlonis, cik es varēju noprast, bija tas, ka šis vīrs — kapteiņa palīgs pirms aizbraukšanas no Sanfrancisko bija uzdzīvojis un pēc tam nebija varējis izdomāt neko prātīgāku kā nomirt pašā ce­ļojuma sākumā un pamest Vilku Larsenu ar nepilnu ap­kalpi.

Nav nemaz jāsaka, ka es biju sašutis, vismaz mani draugi to tāpat sapratīs. Man vienmēr ir bijušas pretīgas lamas un jebkāda veida rupja valoda. Sirds kļuva gurda, man uznāca nespēks, varētu teikt — pat reibonis. Manos priekšstatos nāvei vienmēr bija piemitis kaut kas svēts un cieņas pilns. Tās iestāšanos pavada miers un ceremo­niāls svinīgums. Bet tik drūmā un atbaidošā izskatā — tas man bija kaut kas neredzēts un nesaprotams. Kā jau teicu, neraugoties uz to, ka augstu vērtēju Vilka Lar- sena mutes izvērsto šaušalīgo lāstu varenību, es biju neizsakāmi sašutis. Ar šo svelmaino izvirdumu pietiktu, lai lika seja sažūtu. Es nebutu bijis pārsteigts, ja piemir­kusi melnā bārda saktu raukties un červelēties, līdz to ap­ņemtu dūmi un liesmas. Bet uz mironi tas neatstāja ne­kādu iespaidu. Dzēlīgā zobgalībā viņš turpināja ņirgā­ties — izaicinoši un ar cinisku izsmieklu. Viņš bija stā­vokļa noteicējs.